Gadskārtējā Drošības konferencē, kas no 5. līdz 7.februārim notika Minhenē, Vācijas ārlietu ministrs nāca klajā ar paziņojumu, ka Vācija ilgtermiņā atbalsta Eiropas armijas izveidošanu. Vai šāda ideja būtu atbalstāma un vai šāds solis ļautu Eiropas Savienībai kļūt par globālu spēlētāju? Es teiktu - jā, būtu ļoti labi, ja Eiropas Savienībai būtu sava armija. Tas būtu likumsakarīgi, ja ņem vērā, ka stājies spēkā Lisabonas līgums. Taču ir vairāki „bet", kas man liek šaubīties par šādas armijas izveides iespējamību.

Ideja par Eiropas aizsardzības spēkiem nav jauna, tā faktiski pastāv jau no 1948.gada. Jau 1950.-to gadu sākumā ideja bija ļoti tuvu īstenošanai, taču tad veto uzlika toreizējais Francijas prezidents Šarls de Golls. Ik pa laikam šī ideja tiek aktualizēta un tam ir vienkārša pamatatziņa: tiklīdz Eiropas Savienība definē vēlmi būt par nozīmīgu spēlētāju starptautiskajā sistēmā, tā nāk klajā ar kādu pievilcīgu politisku uzstādījumu. Tikko spēkā stājies Lisabonas līgums, pirmo reizi juridiski Eiropas līmenī pateikts, ka Eiropas Savienībai ir sava aizsardzības politika. Likumsakarīgi šķiet, ka tālāk būtu jāseko armijas veidošanai.

Tomēr, Eiropas Savienības lielā problēma ir milzīgajā laika resursu plaisā, kas ir starp politisku uzstādījumu, politisku ambīciju un tās īstenošanu. Arī man gribētos redzēt skaistu sapni, kad mūsu lidotāji piedalās Eiropas gaisa telpas aizsardzībā, taču būsim reālisti. Kāds patlaban ir ekonomiskais un finanšu stāvoklis Eiropā? Armija maksā ļoti dārgi. Kādu armiju mēs gribam? Vai lielu un smagu? Nē. Ja gribam mazu, tad tā maksā 4 līdz 5 reizes dārgāk. No kurienes ņemt naudu? Man šķiet, ka tad, kad katras dalībvalsts ietvaros būs jāpieņem lēmums par finanšu ieguldījumu Eiropas armijas veidošanā, šie ambiciozie politiķi būs tur, kur viņu priekšgājēji. Jo neviens negribēs tādu sabiedriskās domas atbalstu mājās, kas pateiks: „nē, ziniet, mums tas nav vajadzīgs".

Eiropas Savienībai ir jānonāk pie skaidrības, ko īsti tā vēlas. Patiesībā tai nemaz tik slikti neklājas: ir rīcībspējīgas kaujas grupas, kuras jau patlaban faktiski var darboties jebkurā pasaules vietā. Eiropas militāristi faktiski jau ir visur pasaulē, - gan Āfrikā, gan Āzijā. Tiklīdz sāk runāt par Eiropas aizsardzības spēkiem, tiek aizskarta ļoti jūtīga tēma: kas notiks ar NATO? Alianse pašreizējā brīdī piedzīvo smagus budžeta deficīta laikus. Pirms būvēt kaut ko jaunu, nezināmu, varbūt savest kārtībā to, kas patlaban jau ir spēcīgs, kam jau šobrīd ir kaujas spējas? Varbūt Eiropas Savienība mazāku naudu, bet pārdomātāk var izlietot dažādu krīžu un konfliktu situāciju risināšanas jomās.

Amerikas Savienotās valstis armijas attīstībā, dažādās tehnoloģijās iegulda četras reizes vairāk, nekā Eiropas Savienības valstis savās armijās kopā. NATO operācijas lielā mērā notiek, pateicoties ASV armijas kaujas spējām. Eiropas Savienība līdzdarbojas. Visnotaļ veiksmīgi sadarbojoties un palīdzot, var kaut ko panākt. Ja Eiropas Savienība izlemtu veidot savu armiju, tad racionalitāte uzdod jautājumu - cik tā būs spējīga? Latvijas vēsturē arī ir šāds piemērs - trīs Baltijas valstis starpkaru periodā gribēja veidot aliansi. Ideja taču tiktiešām ļoti laba, bet vai šī alianse būtu kaujas spējīga? Tādēļ man ir duāla attieksme pret ideju par Eiropas Savienības armijas izveidošanu.

Latvijai šajā brīdī jāatceras, ka drošība ir kaut kas tāds, kas jāuztur, jāsargā un jāattīsta 24 stundas diennaktī un 365 dienas gadā. Ir ļoti svarīgi, lai neraugoties uz krīzi, pat ar ļoti ierobežotiem līdzekļiem tiktu uzturētas kaut nelielu bruņoto spēku vienību kaujas spējas. Citādi var izrādīties, ka tajā brīdī, kad Latvija izies no krīzes un varēs ieguldīt vairāk līdzekļu savā drošībā un aizsardzībā, nebūs kur ieguldīt. Karavīri, manot, ka nav vajadzīgi ne politiskai elitei, ne sabiedrībai, kura visu laiku pārmet izdevumus, jutīsies nevajadzīgi, psiholoģiski un emocionāli nodoti, un viņi var aiziet prom. Ir jādomā par līdzekļu efektīvu izmantošanu, bet ir svarīgi atcerēties par psiholoģisko klimatu, ko mēs radām karavīriem. Mums ir jāsaka paldies, ka karavīri dara ļoti smagu darbu, ka viņi strādā, trenējas un uztur kaujas spējas. Un reizēm atdod dzīvību. To, ko viņi ir iemācījušies līdz šim un ko vēl mācās, to nevar iemācīt nevienā augstskolā četru gadu laikā.

*Ar autores piekrišanu blogā pārpublicēts Žanetas Ozoliņas sacītais Latvijas Radio diskusijā par aktualizēto Eiropas armijas tematu. Diskusija notika 12.februārī LR1.